Sestdiena, 24. jūnijs
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 


PUBLIKĀCIJAS
Pārmaiņas izglītības sistēmā un pedagoģijas terminoloģija
Valentīna Skujiņa
22.02.2000

1. Terminoloģijas pētījumos parasti analizētas terminu funkcijas kādā zinātnes vai prakses nozarē. Mazāk rakstīts par terminoloģijas lomu izglītības sistēmā.

Rīgas Tehniskajā universitātē, kur ir vislielākā saskare ar dažādu zinību jomām un kur terminoloģijas izstrādē vairākās tehnikas nozarēs ir senas un stabilas tradīcijas, nozaru terminoloģijas izstrāde vēl nesenā pagātnē — 20. gadsimta 90. gados — bija atstāta pašplūsmā, atsevišķu kursu docētāju ziņā. Terminoloģijas vienotība netika prasīta ne atsevišķas augstskolas, ne visas izglītības sistēmas ietvaros. Tas radīja terminoloģijas sfēras būtisku jautājumu voluntāru traktējumu. Pretrunīgo viedokļu un nesaskaņotās rīcības dēļ nelietderīgi tika šķiests speciālistu laiks vienu un to pašu starptautisko dokumentu tulkošanai latviešu valodā, ieviešot pretrunīgu terminoloģiju un radot nesaprašanos praksē.

Šāda augstskolas mācībspēku attieksme pret terminoloģiju ir krasā pretstatā 20. gadsimta sākuma izglītības darbinieku attieksmei, kad 1919. gadā tieši pēc skolotāju iniciatīvas, apzinoties saskaņotas terminoloģijas sekmējošo lomu tautsaimniecības attīstībā, Izglītības ministrijas paspārnē tika nodibināta terminoloģijas komisija.

 

2. Pasaules terminzinātnē terminoloģijas teorētiķi arvien uzsvēruši terminoloģijas izstrādātības ciešo un tiešo saikni ar nozares attīstību. Terminoloģija straujāk attīstās tad un tajās nozarēs, kad un kurās straujāk un pamatīgāk noris teorētiskā pētniecība un notiek jauni atklājumi.

Kā tas ir izglītībā? Kāds ir izglītības sakars ar zinātni?

Kā liecina latviešu valodas skaidrojošās vārdnīcas, vārds izglītība lietojams divās galvenajās nozīmēs: 1) ‘pasākumu kopums, joma, kurā apgūst zināšanas’; 2) ‘mācoties, skolojoties iegūto zināšanu kopums’.

Izglītība kā pasākumu kopums ir noteikta cilvēku darbības nozare, un izglītības procesā ietver personības veidošanas un veidošanās darbību, mācību un audzināšanas darbību vienotību. Izglītības rezultāts ir personas iegūto zināšanu, prasmju, pārliecību, attieksmju, kultūrvērtību, personības īpašību kopums. Izglītības mērķis ir izveidot personību, kas spējīga produktīvi darboties, kas spējīga producēt jaunas atziņas, padziļināt teorētiskās izstrādnes.

Zinātnes nozari, kas pētī izglītības iegūšanas procesus, mācīšanas un audzināšanas paņēmienus, sauc par pedagoģiju. Pedagoģija jēdzieniski apvieno mācību un audzināšanas teoriju un praksi. Attīstoties pedagoģijai kā zinātnes nozarei, ir izveidojusies pedagoģijas terminoloģija.

Mūsdienās, ieviešot izglītības procesā jaunas metodes un paņēmienus, biežāk runā par izglītību nekā par pedagoģiju, jo pedagoģija uzsver, ‘kā mācīt, audzināt’, parasti - pedagoga vadībā un īpaši organizētā mācību un audzināšanas procesā skolu iestādēs. Savukārt izglītība uzsver zināšanu apgūšanu plašākā izpratnē, ietverot arī izglītošanās pakāpi, rezultātu un personības izglītošanos arī pašmācības, pašaktivitātes ceļā. Jaunā pieeja traktē izglītību arī kā teorētiskās pētniecības jomu, tādējādi radot iedīgļus jaunai izpratnei par izglītību kā zinātnes nozari, kas sniedzas pāri pedagoģijas ietvariem.

 

3. Latvijā ar skolu prakses zinātnisku izpēti ilgus gadus nodarbojās Skolu zinātniskās pētniecības institūts I. Freidenfelda vadībā. Tika pamatoti uzsvērta nepieciešamība mācību procesā ieviest jaunākos zinātnes atzinumus. Taču, vērojot šādas pieejas rezultātus, īpaši latviešu valodas apguvē, jāsecina, ka, neatsijājot jaunajos pētījumos fundamentālo no periferiālā, varbūt pat pētnieka tīri subjektīvā valodas faktu traktējuma un arī ignorējot skolēnu vecumposma īpatnības, latviešu valodas apguvē skolu praksē iecirsti lieli robi. Ir izjaukts latviešu valodas mugurkauls - gramatika. Tiek grauti valodas kā sistēmas pamati. Skolu beidzēji lietvārdu locīšanā personvārda pamatformu nesaista ar citu locījumu formām. Literārās valodas normas tiek sajauktas ar izlokšņu īpatnībām, piemēram, atzīstot, ka datīvā literāri pareizi ir gan brālim, gan brāļam. Izloksnei raksturīgo intonējumu vietvārdā Rēzekne (ar lauzumu pirmajā zilbē) kā normu uzspiež arī literārajai valodai.

Izglītības sistēmas uzdevums, īpaši pamata un vidējās izglītības posmā, ir sniegt jaunajai paaudzei zināšanu pamatus, pamatpatiesības (fundamentālās patiesības), lai radītu pamatizpratni par lietām un parādībām. Savukārt zinātnieka uzdevums — padziļināt pamatpatiesību izpēti, izzināt vēl neizpētīto. Un tikai pēc zināma laika no atsevišķiem zinātniskiem pētījumiem izlobāmas jaunas fundamentālās atziņas. Apsteidzot šos procesus, latviešu valodas apguvē panākts negatīvs efekts: skolās netiek sniegta latviešu valodas pamatu izpratne. Kopš 20. gadsimta 70. gadiem ir izglītota jauno skolotāju paaudze ar lieliem robiem gan valodas zināšanās, gan valodas praksē. Par latviešu valodas skolotājiem strādā filoloģiski izglītoti cilvēki, kas neorientējas pat lietvārdu un darbības vārdu pareizā locīšanā un lietošanā.

 

4. 20. gadsimta 90. gadi pedagoģijā atnesuši jaunas vēsmas. Latvijā ir sākusies un turpinās izglītības sistēmas reforma. Mainoties starptautisko sakaru diapazonam, Latvijas izglītības sistēmā aktualizējušies jēdzieni, kādi pazīstami rietumu pasaulē. To uzskatāmi rāda jauni termini, ko ietekmējusi angļu valoda.

Daži piemēri no izdevniecībai «Zvaigzne ABC» iesniegtās «Pedagoģijas terminu skaidrojošās vārdnīcas».

Par jauno pieeju mūsdienu izglītības sistēmā liecina t. s. bērncentrētā (skolēncentrētā) pieeja un bērncentrētā (skolēncentrētā) izglītība. Šāda pieeja paredz iespēju pašiem skolēniem (studentiem) piedalīties mērķu izvirzīšanā, uzdevumu noteikšanā un pat mācību vielas un metožu izvēlē. Arī — pašiem sevi kontrolēt, vērtēt un uzņemties atbildību. Skolotājam te ir palīga, konsultanta, padomdevēja loma. Tas prasa sevišķu skolotāja erudīciju un meistarību.

Diemžēl daudzos gadījumos, pārņemot citvalstu pieredzi, tās novatorisms Latvijas praksē tiek pārspīlēts. Liels ļaunums tiek nodarīts latviešu valodai, jo ārzemju pieredzē smēlušos «pārskolotāju» latviskās valodas kultūra parasti ir zema un arī izdales materiālā mudž anglismi un rupjas gramatiskas kļūdas. Šādi secinājumi iegūti nodarbībās, kurās apgūst ārzemju pieredzi, kas angļu valodā iekļauta terminā class management un ko angļu valodas pratēji un latviešu valodas mazpratēji arī latviešu valodā dažkārt dēvē par «menedžmentu». Pedagoģijas terminu vārdnīcas manuskriptā tā latviskais ekvivalents ir klasvadība.

Par jaunu tiek atzīts jēdziens un termins mūžizglītība, kas arī faktiski latviešu tautai nav svešs, jo mūsu mentalitātē doma «mūžu dzīvo - mūžu mācies», «cik spēdams lasi grāmatas» nav jāienes no ārienes.

Viens no spilgtākajiem piemēriem, kas liecina par jaunu metožu izmantošanu izglītības procesā (īpaši augstākajā pakāpē), ir termins un jēdziens prātavētra (angliski brainstorming ‘smadzeņu vētra’). Tā ir metode radošās domāšanas aktivizēšanai un jaunu ideju ģenerēšanai. Fizioloģiski to nodrošina smadzenes, bet metodes īstenošanu nodrošina prāta darbība. Ir izteikts priekšlikums to saukt par «ideju vētru», taču «ideja» šajā procesā rodas vēlāk, kā prāta darbības rezultāts. Prāts ir apziņas izpausme. Un apziņas aktivizētā izpausme, kas tēlaini apzīmēta par «vētru», ir pamats ideju radīšanai.

Grūtības vēl īsti nav pārvarētas angļu termina case study latviskā ekvivalenta meklējumos. Vārdnīcā tam paredzēti varianti: gadījumu studijas un gadījumu izpēte.

Izstrādājot latviešu valodas terminoloģiju atbilstoši citas valodas paraugam, ne vienmēr izdodas atbrīvoties no citvalodas termina modeļa burtiskas pārņemšanas. Angļu valodā ir vārds learner ‘tas, kurš mācās’. Kaut arī latviešu valodā līdzīgā nozīmē ir vārdi skolēns, skolnieks (ja ir pamatskolnieks, vidusskolnieks, varētu būt arī «augstskolnieks», tādējādi aptverot visas izglītības pakāpes), visai spēcīga ir vēlēšanās darināt jaunu terminu no vārda mācīties (pēc angļu valodas parauga): mācēns vai māceknis (nevis «māceklis», jo tas aizņemts citā nozīmē). Pedagoģijas terminu vārdnīcā šie jauninājumi tomēr nav ietverti.

Jānim Endzelīnam varam būt pateicīgi par lieliskajiem, izteiksmīgajiem pedagoģijas terminiem klātiene un neklātiene. Angļu valodā attiecīgos jēdzienus izsaka citādi: full–time studies un part–time studies (arī extra–mural studies). Atšķirīgā izteiksme angļu valodā pat nozares speciālistiem rada tieksmi apšaubīt latvisko darinājumu jēdzienisko atbilstību un aizstāt latviskos darinājumus klātiene un neklātiene ar kalkiem «pilnlaika» un «daļlaika» studijas.

Tāpat kā citās nozarēs, arī pedagoģijā var vērot tiešu anglismu pārņemšanu, īpaši neiedziļinoties attiecīgajos jēdzienos: «vorkšops» (darbseminārs), «skrīnings» (caurlūkošana), «insaits» (atskārta). Jo spēcīgi šāda «bezintelekta» pieeja vērojama psiholoģijā, kur speciālisti akceptējuši gan «insaitu», gan «geštaltu» un dažus citus liekus aizguvumus.

Analizējot jēdzienus un terminus, kas tiek saistīti ar pārmaiņām izglītības sistēmā, ir radušies daži secinājumi:

1) ieviešot jaunu pieeju un jaunas metodes, ir svarīgi izsargāties no iekrišanas otrā galējībā un pilnīgi noraidīt līdzšinējo praksi;

2) ne vienmēr jauns citvalodas termins ir saistīts ar jaunu jēdzienu;

3) jo labāk izprasts jēdziens, jo vieglāk to izteikt dzimtajā valodā; jāatsakās no burtiskas citvalodas vārda kopēšanas vai pārņemšanas bez pamatota jēdzieniska seguma.

 

5. Jāņa Endzelīna skolniece cand. phil. A. Kūla savā rakstā «Mūsu  Nākotnes» 1933. gada 2. numurā raksta, ka tai laikā no Latvijas augstskolas baltu filoloģijas absolventi iznākot «dzīvā valodas plūsmā gluži nespējīgi» (113. lpp.). Komentējot šo rakstu, profesors Jānis Endzelīns piebilda, ka acīmredzot vainojami «attiecīgi profesori, kas docē valodniecības priekšmetus» (J. Endzelīns. Darbu izlase. R., Zinātne, 1980, 102. lpp). Arī mūsdienās, vērojot jauno valodas skolotāju valodas prasmes līmeni un vispār valodas jautājumu izpratni, diemžēl secinājums ir gluži tāds pats.

Valsts valodas statuss latviešu valodai Latvijā, un īpaši latviešu valodas literārajai formai, uzliek lielu atbildību: vienot Latvijas tautu kopējiem uzdevumiem valsts un sabiedrības labklājības labā.

Mums ir plaši un labā līmenī izvērstas Latvijas dialektu un izlokšņu studijas. Mums pūrā kopš Jāņa Endzelīna laika ir labi izkopta literārās valodas sistēma. Sadrumstalojot šo pamatu mūsdienu viedokļu daudzveidībā un pretrunīgumā, zaudējam vienojošo satvaru. Tas rada lielus robus literārās valodas funkciju izpratnē un vienoto normu apguvē.

Mainīt šo situāciju mūsu valsts, tautas un valodas nākotnes vārdā ir svēts mūsdienu latviešu valodnieku pienākums gan zinātnes, gan izglītības jomā. Tas ir svarīgs uzdevums valodas politikas jomā, un šis pienākums jāiestrādā valdības dokumentos, kādus paredz sagatavot 1999. gada decembrī pieņemtais Valsts valodas likums.

 

(Referāts nolasīts akadēmiķa Jāņa Endzelīna 127. dzimšanas dienas atceres starptautisko konferencē «Valoda zinātnē un izglītībā» 2000. gada 22. februārī)


 Populārākie raksti
Zinātnisko grādu nomenklatūra Latvijas Republikā
Kur sameklēt Latvijas Republikas zinātnisko un akadēmisko grādu nomenklatūru?
LZA TK protokols Nr. 3/1127 (12.04.2016)
LZA TK protokols Nr. 1/1125 (02.02.2016)
LZA TK protokols Nr. 7/1131 (13.12.2016)
LZA TK protokols Nr. 6/1130 (13.09.2016)
LZA TK protokols Nr. 6/1124 (22.12.2015)
LZA TK protokols Nr. 2/1126 (15.03.2016)
LZA TK protokols Nr. 5/1123 (14.07.2015)
LZA TK protokols Nr. 4/1128 (17.05.2016)